Foto: Adventistu Baznīcas Trans-Eiropas nodaļas vadītājs Bertils Viklanders simboliski iesāk Liepājas dievnama remonta darbus. 2012.04.29.

No kreisās: V.Zilgalvis, B.Viklanders, I.Roderts.

Ja 1912. gada Lieldienās jauno kapelu iesvētīja Krievijas Adventistu savienības priekšnieks H. Lebzaks, tad pēc 100 gadiem Liepājas dievnamā bija ieradies Adventistu Baznīcas Trans-Eiropas nodaļas (TED) vadītājs Bertils Viklanders, lai kopā ar adventistu Liepājas draudzi svinētu šo īpašo nama jubileju.

Baltijas Ūnijas prezidents Valdis Zilgalvis izteica prieku par draudzes apņemšanos labot un sakārtot adventistu celmlaužu uzcelto un uzturēto namu. “Šis dievnams ir unikāls, tas nes dažādo laikmetu elpu — tas ir redzams gan ārienē gan arī interjerā,” skaidro V. Zilgalvis. “Šis Dieva nams stāsta par īpašu Dieva klātbūtnes apliecinājumu, jo tika sargāts divos pasaules karos. Es pateicos gan Liepājas draudzes locekļiem gan arī Latvijas draudžu Savienībai par atsauksmi līdzekļu vākšanā. Tāpat līdzekļus piešķīra gan Baltijas Ūnija, gan Trans-Eiropas nodaļa. Tas nozīmē, ka dievnamam varēs ielikt jaunus logus un saremontēt griestus. Bet tas ir tikai sākums. Lai varētu pilnībā veikt visus sakārtošanas darbus, vajadzēs vēl naudas. Bet mēs varam slavēt Dievu par jau saziedotajiem līdzekļiem.”

“Dievkalpojums ar Dr. Viklandera piedalīšanos bija ļoti nozīmīgs Liepājas draudzei ne tikai kā restaurācijas darbu sākuma iezīme un atcere par aizvadītajiem dievnama 100 gadiem, bet jauns uzmundrinājums misijai,” norāda Latvijas Draudžu Savienības bīskaps DMin Viesturs Reķis. “Dr. B. Viklanders savā uzrunā atgādināja, ka draudzes jēga ir tikai tajā, ko tā var sniegt sabiedrībai, jo tā ir Dieva mīlestības aģents. Dievs darbojas caur cilvēkiem. Ja draudze ir aktīva, tad arī dievnamam ir nozīme un jēga. Tas ir lūgšanu nams visiem ļaudīm. Lai Dievs dod liepājniekiem sparu un prieku gan Dievnama restaurācijai, gan arī kā Dieva mīlestības un žēlastības praktiskiem lieciniekiem. Pateicība visiem, kas atbalsta šo projektu!”

“Šī bija lieliska, svētīta diena, brīnišķīgi svētki. Mēs to jau tik sen gaidījām,” priekā dalās adventistu Liepājas draudzes mācītājs Ivo Roderts. “Esmu no sirds pateicīgs Dievam, ka mūsu dievnama atjaunošanu varam iesākt ar tik brīnišķīgu dievkalpojumu un kopīgām lūgšanām. Jā, mēs esam lepni, ka adventistu Liepājas baznīca ir pirmais adventistu uzceltais dievnams visā bijušā cariskās Krievijas un Austrumeiropas teritorijā. Tomēr vēl vairāk mēs esam pateicīgi par tām iespējām, kuras Dievs mums dod kalpošanai sabiedrībai ap mūsu namu. Mēs esam pilni enerģijas sakārtot draudzes namu tā, lai tas nestu vēl lielāku svētību tiem, kuri Dievu vēl tik labi nepazīst...”

“...Manā mūžā pirmo reizi tik augsta draudzes amatpersona apciemo mūsu draudzes namu,” atzīst ilggadējā draudzes locekle Dzidra Bethere, kura neskatoties uz savu cienījamo 79 gadu vecumu vēl aizvien ir aktīva draudzes padomes locekle. “Vēsts, kuru dzirdējām, ienes gaišu pacilātību, tomēr arī liek mums daudz ko pārdomāt. No sajūsmas aplausiem, kuri atskanēja Adventistu Baznīcas Trans-Eiropas nodaļas prezidentam simboliski iesākot remonta darbus, es jūtu, ka draudze ir aizkustināta un gatava darboties aktīvi arī turpmāk.”

Liepājas draudzes vecāko un Ceļa Meklētāju vadītāju Juri Pasternaku aizkustināja B.Viklandera liecība par vispasaules draudzes lūgšanām par draudzēm aiz “dzelzs aizkara” visus garos padomju gadus: “Mani īpaši uzrunāja Bertila Viklandera liecība par Vispasaules draudzes lūgšanām laikos, kad cerības par Padomju varas krišanu un Dieva Vārda brīvu sludināšanu Latvijā šķita nereālas. Tomēr Dievs šīs lūgšanas ir atbildējis ar brīnumu, kuru esam piedzīvojuši. Tas dod vēl lielāku paļāvību, ka Viņš vadīs arī turpmāk.”

Resursi internetā:

www.liepaja.adventisti.lv

www.baznicai100.info

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Kādēļ tas ir tik svarīgi? Apustulis Pāvils vēstulē Efeziešiem otrajā nodaļā raksta atgādinājumu, ka mēs bijām bez Kristus. “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.” (Ef. 2:1) Apkārt staigājošas mirušas personas. Jā, miesa dzīva, bet garīgi miruši. Grēks saārda, nogalina cilvēka attiecības ar Dievu. Iestājas garīgā nāve.

Tālāk var lasīt to, kas vada šāda cilvēka dzīvi: “Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.” (Ef. 2:3) Grēcīgā daba grib diktēt savus noteikumus, kuros pats esi visa centrā.

Paldies Dievam, stāsts te nebeidzas. “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!” (Ef. 2:4–5)

Jēzus ienāca šajā pasaulē. Viņš tika piesists krustā, guldīts kapā, jo nomira mūsu vietā. Viņš tika augšāmcelts, lai arī mēs varētu dzīvot. “Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību.” (6–7)

Jēzus augšāmcelšanās ir vairāk kā tikai vēsturisks notikums uz kuru atskatāmies distancēti. Caur Dieva žēlastību mēs, kas ticam Jēzum Kristum, esam iesaistīti Lieldienu notikumā ar to, ka tad, kad Kristus cēlās jaunai dzīvei, to piedzīvojām arī mēs. Dievs mūs augšāmcēla līdz ar Kristu. Lieldienas nav tikai Kristus augšāmcelšanās svētki, bet svētki mūsu personīgajai augšāmcelšanai.

Kad Jēzus cēlās no kapa, Viņš iegāja jaunā dzīvē. Mēs ne tikai līdzdalam Kristus uzvaru pār grēku, Sātanu un nāvi, ka šie graujošie spēki vairs ilgāk nekontrolē mūs, bet saņēmām jaunu dzīvi, jaunu stāvokli, jaunu dzīves jēgu un jaunu virzienu. Mēs esam ieguvuši jaunu enerģijas avotu — Jēzu Kristu. Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem atgādina par sava veida noslēpumainu, mistiski garīgu piedzīvojumu: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (2:20)

Tā ir dzīve, kas pilda mūs ar jaunu spēku, kurā mēs varam sacīt: “ Viņā, kas dod man spēku, es varu darīt visu.” Jaunā dzīve ir karaliska dzīve, jo apustulis Pāvils sestajā pantā atgādināja, ka esam paaugstināti līdz ar Kristu.

Par nožēlu, mēs tik reti to apzināmies. Aizmirstam, kas mēs esam. Tādēļ aicinu šajos Kristus un mūsu augšāmcelšanās svētkos atcerēties šo Dieva žēlastību un baudīt to pilnā mērā. Lai ikviens var redzēt, ka ar Kristu esam krustā sisti un ar Viņu augšā cēlušies.

Jans Polsens ir 51 gadu kalpojis draudzē dažādos amatos, sākot no Ņūboldas koledžas (Anglija) vadītāja līdz Trans–Eiropas divīzijas prezidentam un tad līdz pat Septītās dienas Adventistu Baznīcas Ģenerālkonferences prezidentam. Šajos gados viņš ir uzkrājis lielu un vērtīgu pieredzi, viņš ir izskolojis daudz teoloģijas studentu un daudz vadītāju.

Foto: Ģenerālkonferences prezidents emeritus Dr Th Jans Polsens viesojas Rīgā (2012.01.14)

Foto: Ģenerālkonferences prezidents emeritus Dr Th Jans Polsens viesojas Rīgā (2012.01.14)

Foto: Ģenerālkonferences prezidents emeritus Dr Th Jans Polsens viesojas Rīgā (2012.01.14)

Foto: Ģenerālkonferences prezidents emeritus Dr Th Jans Polsens tiekas ar adventistu Baltijas draudžu jauniešiem (2012.01.14)

Foto: Ģenerālkonferences prezidents emeritus Dr Th Jans Polsens tiekas ar adventistu Baltijas draudžu jauniešiem (2012.01.14)

Pēcpusdienā Jans Polsens tikās ar jauniešiem un atbildēja uz jautājumiem. “Jūs varat uzdot jebkuru jautājumu, kādu vien vēlaties,” teica Polsens. “Es neesmu speciālists visās jomās, bet iespēju robežās centīšos godīgi atbildēt uz visiem jautājumiem.” Daudziem klātesošajiem šķita, ka jautājumu un atbilžu stunda pagāja nemanot.

Svētdien Polsens tikās ar draudzes darbiniekiem. Tikšanās pirmā daļā viesis dalījās pieredzē, ko nozīmē būt vadītājam adventistu draudzē. Dzīvē gūto pieredzi Polsens sagrupēja desmit punktos, iesākot ar godīgumu (integritāti), izvairīšanos no disidenta attieksmes pret citiem kolēģiem un ar uzticības izrādīšanu citiem vadītājiem, ticot, ka viņi izprot situāciju un zinās kā rīkoties, un noslēdzot ar vadītāja personīgo garīgo dzīvi un mīlestību pret savu draudzi. “Kā jūs mīlat Kungu, tā mīlēsit savus draudzes locekļus,” pirmās daļas noslēgumā teica Polsens. Pēc tam viesis atbildēja uz darbinieku jautājumiem par kalpošanu draudzē un par to, ko šajos piecdesmit gados viņš pats ir iemācījies, kalpodams gan Āfrikā, gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā. “Raugoties uz Kristus piemēru, es redzu divas lietas: pirmkārt, labāk kalpot citiem, nekā saņemt kalpošanu. Tas ir viss svarīgākais. Nedomāt kādu labumu tas man dos. Otrkārt, Kristus pastāvīgi demonstrēja Tēva klātbūtni, un tas man ir ļoti svarīgi. Debesu Tēvs jūs vēro. Uz šo divu perspektīvu fona es jautāju sev, ko es esmu iemācījies. Esmu nācis pie pārliecības ka neskatoties uz visiem maniem trūkumiem, Dievs sagaida no mums divas lietas. Esi uzticams, paklausīgs Viņam un dari vislabāko, ko spēj. Esmu novērojis, ka ievērojot šīs divas lietas, es naktī varu daudz mierīgāk gulēt.”

Jans Polsens ieteica ik dienas lasīt, studēt Bībeli un veltīt pietiekami daudz laika izlasītā pārdomām un lūgšanai. Vadītāja efektivitāte un garīgums izpaužas Svētā Gara spējā mūs vadīt.

Tikšanās noslēgumā vaicāju mūsu draudzes vadītāju domas un iespaidus par šīm sanāksmēm. Baltijas Konferenču Ūnijas prezidentam Valdim Zilgalvim šī tikšanās atsauc atmiņā adventistu Baltijas draudžu pievienošanos adventistu draudzes Rietumeiropas reģionam 1994. gadā:

“Dr Th Janu Polsenu pazīstu jau no 1989. gada. Baltijas Ūnijai pārejot no Eirāzijas divīzijas uz Trans-Eiropas divīziju, no viņa puses vienmēr sajutu tēvišķu palīdzību. Viņš ir teicams pedagogs un tajā pat laikā pasaules mēroga teologs. Viņš bija pirmais mūsu vispasaules draudzes vadītājs, kuru uz intervijām ielūdza pasaules lielākā biznesa un finanšu ziņu TV kompānija Bloomberg.

Arī šoreiz Latvijā bija liela priekšrocība ieklausīties viņa svētrunā, diskusijās ar jauniešiem un lekcijās draudzes darbiniekiem par vadīšanu. Mani uzrunāja viņa personīgie desmit padomi vadītājiem. Atkal no jauna viņš mācīja uzticēties vadītājiem, kuri atbild par kādu noteiktu uzdevumu. Tas nozīmē nebūt cilvēkam, kurš pats visu izlemj un kontrolē katru sev padotā soli. Pamācošs bija aicinājums izprast, ka jebkurš vadītājs kalpo ne tikai savai vietējai draudzei vai konferencei, ūnijai, bet vadītāja redzeslokā ir jābūt pasaulplašajam darba laukam, kurā viens no otra mācāmies un esam atkarīgi cits no cita.”

Latvijas draudžu Savienības bīskaps Viesturs Reķis dalījās savos iespaidos par Jana Polsena sniegto izaicinājumu draudzei pieņemt cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem:

“Draudze ar interesi pieņēma atgādinājumu, ka mēs esam dažādi, ka Dievs mūs ir aicinājis, un ka mums jāpraktizē mīlestība uz Dievu un saviem līdzcilvēkiem, lai Jēzus apsolījumi patiesi darbotos mūsu dzīvē.

Šī vizīte bija ļoti piesātināta un noderīga, jo katrs varēja atrast kaut ko pārdomu vērtu un pielietojamu savai kalpošanai. Prieks, ka piedalījās pārstāvji no Igaunijas un Lietuvas. Paldies Dr. Polsenam, ka viņš atrada laiku mums. Vēlam bagātas Dieva svētības Dr. Polsenam viņa kalpošanā.”

“Jana Polsena praktiskā un starptautiskā pieredze dažādos Adventistu Baznīcas kalpošanas un pārvaldes līmeņos ir nozīmīga un unikāla,” teica Igaunijas draudžu Savienības prezidents Dāvids Nimmiks. “Es augstu novērtēju viņa vēlmi atbraukt pie mums, lai dalītos vadīšanas pieredzē. Tā bija atvērta, taktiska un iejūtīga diskusija. Sarunu gaitā es pierakstīju un izcēlu dažus atslēgvārdus, kas man labāk palīdzēs apjaust vadītāja būtību un tai pat laikā apzināties, ka līdz ar visiem citiem esi Dieva bērns.”

“Es pateicos Baltijas Konferenču Ūnijas vadībai par šādas satikšanās noorganizēšanu,” teica Lietuvas Lauka prezidents Bertolds Hibners. “Polsena uzskati par vadītājam nepieciešamajām īpašībām šodienas dinamiskajā dzīvē sniedza man iespēju pārdomāt savu kalpošanu. Polsena atbildes uz jauniešu un darbinieku uzdotajiem jautājumiem deva papildmateriālu, ko varēšu līdzdalīt ar saviem kolēģiem, runājot par draudzes kalpošanas uzlabošanu apkārtējai sabiedrībai. Šī tikšanās man sniedza atspirdzinājumu.”

Noslēgumā lūdzu savus iespaidus par tikšanos pastāstīt Talsu draudzes mācītājam Tālivaldim Vilnim. “Man šī tikšanās ar brāli Polsenu deva gan daudzus padomus, gan iedrošinājumu, jo viņš stāstīja vadības principus ko savā dzīvē ir iemācījies, gan caur veiksmēm un neveiksmēm. Interesanti, ka visvairāk viņš ir iemācījies no neveiksmēm, jo tās ir motivējušas kaut ko mainīt un uzlabot viņa kalpošanā. Tad viņš iedrošināja būt atvērtiem pret pārmaiņām, kas dara draudzes darbu un misiju efektīvāku, jo mainās sabiedrība ap mums. Taču stingri stāvēt pret pārmaiņām kas kompromitē vai pazemina Bībeles mācības (principus). Viss ko viņš pateica, bija praktiskas lietas, lai mums nodotu kaut mazu daļiņu no viņa lielās dzīves pieredzes, ko viņš ir ieguvis kalpojot dažādos amatos adventistu draudzē. Tādējādi es esmu ļoti pateicīgs visiem kas organizēja šo tikšanos. Lai Dievs svētī tās idejas ko dzirdējām pielietot mūsu praktiskajā kalpošanā!”

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Vieniem tas ir priecīgs, citiem ne tik priecīgs laiks. Bet šis laiks vienmēr ir saistīts ar mūsu ieeju Jaunā gadā. Mēs esam saistīti ar kalendāru, dabas cikliem, ar redzamo un neredzamo pasauli. Visvienkāršākais ir lietas un norises skaidrot no sava redzējuma, savas izpratnes, bet ir vēl garīgais redzējums. Varam lasīt Dieva atgādinājumu pravieša Jesajas sen rakstītajā:

“Jo Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. “ Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas par jūsu domām.” (Jes. 55:8-9)

Ziemassvētku stāstā Mateja evaņģēlija 2. nodaļā var lasīt, ka Dievs nāca pie visiem cilvēkiem. Tur bija sievietes un gani, kuri tā laika sabiedrībā bija izstumtie. Mesijas nākšana uzrunāja gan reliģiskos līderus — farizejus un rakstu mācītājus, gan korumpēto karjeristu Hērodu un viņa galmu. Tur var lasīt par Austrumu gudrajiem, kuri, lai gan nebija Israēla tautas daļa, saprata Dieva vēstījumu. Tie bija cilvēki, kuri bija saredzējuši gaismu savā dzīvē. Tie nebija vienkārši reliģiozi, bet gudri cilvēki. Šie cilvēki mēroja tālu ceļu, nākot piepildīt prieku, pateicību un pielūgsmi.

Dievs uzrunā visus cilvēkus. Atšķirīga ir cilvēku atbilde. Vieni noraida Dieva balsi, citi ieklausās. Ziemassvētki atgādina, ka Dievs ir uzrunājis katru no mums, vai ticam tam vai nē, Viņš katram ir devis iespēju izrauties no dzīves strupceļa. Ziemassvētki rāda, ka viss nebeidzas pie kapa. Kristū ir dzīvība. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Dievs ir sūtījis gaismu un savas sirds siltumu šajā pasaulē Jēzus Kristus personā. Ko darīsim ar to? Ignorēsim? Bet varbūt nāksim pielūgsmē Visvarenā Dieva priekšā, lai pienestu savas pateicības upuri.

Mans vēlējums katram saskatīt Dieva gaismu savā dzīvē. Ļaut tai mainīt dzīves prioritātes, saskatīt citus sev līdzās un dzīvot taisnīgu dzīvi.

Priecīgus Kristus dzimšanas piemiņas svētkus un svētīgu Jauno, 2012. gadu!

“2010. gadā TED lūdza Ģenerālkonferencei līdzīgu lūgumu tam, kādu izteica Ziemeļamerikas nodaļa (NAD) atļaut tai neatbilstību darba kārtībai (Working Policy), kas atļautu arī pilnvarotiem kalpotājiem (ne tikai ordinētiem) būt par draudžu savienības vai ūnijas prezidentiem. Papildus tam TED lūdza piešķirt prioritāti ordinācijas teoloģijas izpētei un atļaut ordinēt sievietes tās teritorijā. Kaut arī nekāda formāla atbilde ar balsojumu Trans–Eiropas divīzijai netika pieņemta Ģenerālkonferences Izpildkomitejas šī gada sanāksmē, mēs saprotam, ka atbilde, ja to formāli dotu, būtu negatīva.

Trans–Eiropas divīzijas sanāksme izteica skumjas un sarūgtinājumu par Ģenerālkonferences Izpildkomitejas gada sanāksmes atbildi un atzina Bībelē pamatotu pārliecību, ka Septītās dienas Adventistu Baznīca ir “visu ticīgo priesterības” sadraudzība un ka Svētais Gars aicina un nodrošina vīriešus un sievietes ar dažādām dāvanām, ieskaitot vadības dāvanu. Daudziem Trans–Eiropas nodaļā tas ir ētisks un ar likumdošanu saistīts jautājums, kas stingri iespaido sirdsapziņu.

Komiteja lūdza Dievu un tad ar balsojumu apstiprināja, ka katra tās teritorijā esošā ūnija var piemērot vienlīdzību attiecībā uz mācītājiem vīriešiem un sievietēm, saskaņā ar spēkā esošo TED Darba kārtību un vadlīnijām par ordinētu / pilnvarotu kalpotāju pilnvarām.

Attiecībā uz Ziemeļamerikas nodaļas lūgumu piešķirt viņiem neatbilstību, ko viņi lūdza 2009. gadā un balsoja 2010. un 2011. gadā, mēs saprotam viņu vajadzību un nožēlojam, ka Ģenerālkonferences Izpildkomitejas gada sanāksme nevēlējās apstiprināt viņu izvēli.

TED vadītājs Dr Bertils Viklanders teica: “Pašlaik priekš TED vislabākais ir darīt visiem zināmu mūsu nostāju un ko mēs vēlamies attiecībā uz sievietēm vadītāju amatos, tai pat laikā darot visu, kas mūsu spēkos, lai atbalstītu sievietes kā mācītājas un vadītājas mūsu draudzē Darba kārtības ietvaros. Mēs turpināsim sadarboties ar ūnijām, lai redzētu, kā mēs varam atbalstīt un dot tiesības daudzām sievietēm, kuras Svētais Gars ir skaidrā veidā aicinājis būt par vadītājām.”

2011. gada 17. novembrī, St Albans, Apvienotajā Karalistē [tedNEWS] Lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem saistībā ar TED Izpildkomitejas balsojumu šā gada 16. novembrī par Sievietēm vadībā, Trans–Eiropas nodaļas (TED) administrācija ir publicējusi sekojošu paziņojumu:

"Mēs vēlamies uzsvērt, ka TED nav balsojusi par jebkādām izmaiņām Ģenerālkonferences/Trans–Eiropas nodaļas darba kārtībā vai paraugstatūtos. TED ir devusi ūnijām atļauju izskatīt jautājumus par vienlīdzību starp vīriešiem–mācītājiem un sievietēm–mācītājām, pamatojoties uz TED vadlīnijām par pilnvarotiem mācītājiem, kā to ar balsojumu apstiprinājusi TED Izpildkomiteja 2009. gadā, pamatojoties uz konsultācijām ar TED un ar attiecīgās ūnijas vadības atļauju. TED nav atļāvusi sieviešu ordināciju savā teritorijā, bet gaida uz Ģenerālkonferences ordinācijas teoloģijas izpētes rezultātiem."

Ģenerālkonferences Trans–Eiropas nodaļas administrācija

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Tas ir laiks, kas atgādina gan prieku, atvieglojumu un jaunas cerības, gan rūpes, rūgtumu un sāpes. Tik daudz cerību un šķietami tik mazs ieguvums. Joprojām nabadzība, alkatība, negantība, posts apņem cilvēkus. Nevienlīdzība, tās vai citu iemeslu radītā skaudība. Kur gaišā nākotne? Mēs joprojām dzīvojam grēcīgā zemē. Un neaizmirsīsim, ka arī mēs, kristieši, esam daļa no savas tautas. Tas atgādina to, ka esam līdzatbildīgi par to, kas notiek.

1918. gada novembris bija smags laiks. Cilvēcīgi lūkojoties, tas bija visnepiemērotākais brīdis domām par neatkarību. Valsts bija bez savas teritorijas, iekļauta impērijas sastāvā kā nomaļa, trūcīga guberņa. Nav līdzekļu, karš. Visur citzemju armijas, iekarotāji, virsū spiežas spēki, kas tīko novest šo zemi vēl lielākā atkarībā un postā. Atkāpšanās, līdz pat jūrai. Šķietami viss zaudēts.

Bet bija cilvēki, kuri sacīja — pietiek! Mēs gribam būt brīva valsts. Gribam augt un veidoties par pārtikušu, brīvu sabiedrību. Vai to panāca cilvēku spēks? Dievs atgādina — nesaki, mans spēks. Dievs iejaucās. Senā vēsture to atgādina. Līdzīgi bija Izraēla tautai. Jautājums — ko darīt tālāk? Dievs dāvina iespējas, kā tās izmantot?

Vispirms jau atbrīvoties no garīgās verdzības gara. Jo Dievs visu laiku atgādina savu spēku. Kā? Jēzus ir sacījis: Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs saucu par draugiem, tāpēc, ka visu , ko esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs mani, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek. (Jāņa 15:14-15)

Kristus mūs ir izredzējis, izvedis no grēka verdzības, devis jaunas iespējas izmainītai dzīvei. Vai tā nav lieliska dāvana? Jautājums ir un paliek — kā mēs to izmantojam? Vai ļaujam, lai arī mūsu sirdis kļūst brīvas no verdzības gara? Kas mums ir svarīgāks — vai tas, kā izpatikt cilvēkiem, tas, ko tie par mums padomās, vai arī darīt taisnību, sekot Dieva gribai?

Ja nēesam brīvi attiecībā uz sevi, dzīvojam aizspriedumos, pieņēmumos, izdomājumos, mēs nespēsim būt brīvi attiecībā pret citiem. Mīlestība izdzen bailes un dara mūs brīvus. Brīvus dzirdēt Dieva balsi un sekot tai, vērtējot citam citu augstāk par sevi pašu un dot liecību par apbrīnojamo Dieva žēlastību, jo tā ir vienīgā, ar ko kristietība atšķiras no citām reliģijām.

Tas izpaudīsies rūpēs par vidi, ko Dievs mums uzticējis. Valsts — tie esam arī mēs, kristieši. Kādi mēs esam, tāda būs valsts un vide, kurā dzīvojam.

Sveicu Latvijas Valsts neatkarības svētkos un novēlu būt patiesi brīviem šīs valsts pilsoņiem, jo mēs piederam Dieva Valstībai.

Mana lūgšana joprojām ir: Dievs, svētī Latviju!

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Sevišķs sveiciens visiem pedagogiem, lai kāda līmeņa mācību iestādē jūs strādātu. Lai jums pietiek pacietības, iejūtības un gudrības mācot un audzinot jums uzticētos jaunos cilvēkus. Lai Dieva Gars pilda jūs un dod gudrību godam veikt atbildīgo pienākumu.

Vecākiem vēlos atgādināt, ka bērniem šajā laikā ir nepieciešams sevišķs jūsu atbalsts, lai tie veiksmīgi spētu iejusties mācību procesā. Tāpat vēlos atgādināt, ka patiesa izglītība jau nav tikai zināšanu uzkrāšana. Tā ietver sevī cilvēka sagatavošanu atvērt sirdi Dievam. Esiet lūgšanu cilvēki, uzticot Dievam jūsu rūpes par jauno paaudzi. Ieklausieties Dieva atbildēs.

Dieva apsolījums: “Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā. Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci” ( Ps. 32:8) joprojām ir spēkā un mans vēlējums ir atcerēties to.

Lai bagātas Dieva svētības pavada katru no jums un lai jums svētīgs jaunais mācību gads!

Patiesā cieņā,

bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Novēlu Cēsu draudzes locekļiem augt ticībā un Dieva atziņā, lai Dieva Gars varētu pievienot draudzei arvien jaunas dvēseles. Tur, kur mēs esam priekšplānā, tur nevarēsim sagaidīt mūžīgi paliekošus rezultātus. Atcerēsimies, ka Dievam neviens nav par mazu, lai to izmantotu, bet mēs varam kļūt par lieliem, lai Dievs varētu caur mums pagodināties.

Vēlos sveikt draudzi ar jaunā dievnama būves noslēgumu un dievnama iesvētīšanas svētkos. Lai jaunais dievnams nav ekskluzīvs klubs, kurā ir ierobežota piekļuve, bet atvērts nams, kur Dievs var skart cilvēku sirdis, kur ikviens var justies novērtēts un mīlēts, kur valda piedošana un jaunu iespēju gars.

Septītās Dienas Adventistu Latvijas

Draudžu Savienības bīskaps

Viesturs Reķis, DMin

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Kādēļ tas tik svarīgi? Apustulis Pāvils atgādina mums kādēļ tas ir tik nozīmīgi.

Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos… Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1.Kor. 15:17,19)

Kādā citā vēstulē Pāvils min:

Es gribu atzīt (pazīt) Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību. (Fil. 3:10)

Dažus pantus iepriekš apustulis saka, ka vislielākais ieguvums ir pazīt Kristu. Pazīt augšāmcelto Kristu un augšāmcelšanās spēku. Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad kā iepazīt Viņu? Ja Viņš nav augšāmcēlies, tad nav šī spēka.

Tādēļ augšāmcelšanai ir centrālā vieta kristieša dzīvē. Kristietība ir sadraudzība ar dzīvu Glābēju.

Ko nozīmē pazīt? Vai zināt kaut ko par personu? Tā vēl nav pazīšana. Esot kopā ar kādu, dzīvot dienu no dienas, tā mēs varam pazīt kādu. Tāds ir Dieva mērķis. Mums jāiepazīst Kristus. Jo, ja pazīstam, tad uzticamies.

Kas ir augšāmcelšanās spēks? Spēks piedot grēkus, uzvarēt.

Šajos Kristus augšāmcelšanās svētkos aicinu sekot apustuļa Pāvila aicinājumam: iepazīt Kristu, paļauties augšāmcelšanās spēkam. Bez šīm attiecībām, bez šī spēka mūsu dzīvē, mēs nekad nebūsim patiesi laimīgi, mēs nekad neizbaudīsim patiesu prieku, un noteikti nepaveiksim to, kam ir paliekoša vērtība.

Vai esat gribējuši iespaidot Dievu ar savām reliģiskajām aktivitātēm?

Varbūt rūpes par sadzīvi aizēnojušas attiecības ar Jēzu?

Vai varat teikt, ka viss pārējais ir nieki, salīdzinot ar Jēzus pazīšanu?

Ļaujiet augšāmcelšanās spēkam veidot jūsu dzīvi.

Kristus ir patiesi augšāmcēlies! Ticiet un atzīstiet Viņu!

Patiesā cieņā,

Viesturs Reķis

Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu Savienības bīskaps

Pieņemta 10/10/2010

Dieva apsolītā dāvana

STEIDZAMS AICINĀJUMS ATMODAI, REFORMĀCIJAI, MĀCEKLĪBAI UN EVAŅĢELIZĀCIJAI

Dievs ir īpašā veidā aicinājis septītās dienas adventistu draudzi ne tikai izdzīvot, bet arī pasludināt pasaulei Viņa pēdējo dienu mīlestības un patiesības vēsti (Atklāsmes grāmata 14:6–12). Šis izaicinājums — ar Viņa pēdējo dienu vēsti aizsniegt vairāk kā 6 miljardus cilvēku uz planētas Zeme — šķiet neiespējams. Tas ir milzīgs uzdevums. No cilvēku perspektīvas, Kristus lielā uzdevuma izpildīšana tik īsā laikā, šķiet neticama (Mateja 28:19, 20).

Draudzes pieaugšanas ātrums vienkārši netiek līdzi pasaules strauji augošajam iedzīvotāju skaitam. Mūsu pašreizējās evaņģelizācijas ietekmes uz pasauli godīgs novērtējums liek secināt — jānotiek dramatiskām izmaiņām, citādi šajā paaudzē mēs Debesu uzdevumu neizpildīsim. Neskatoties uz mūsu centieniem, plāniem, stratēģijām un resursiem, mēs nespējam pabeigt Dieva misiju Viņa slavai uz zemes.

KRISTUS APSOLĪJUMS SAVAI JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZEI

Izaicinājums izplatīt labo vēsti pasaulē nav jauns. Mācekļi saskārās ar šo izaicinājumu pirmajā gadsimtā. Mēs ar to saskaramies divdesmit pirmajā gadsimtā. Jaunās derības draudze bija nostādīta neiespējama uzdevuma priekšā. Tomēr, Svētā Gara spēkā, tā strauji auga (Apustuļu darbi 2:41; 4:4; 6:7; 9:31). Šie agro laiku kristieši līdzdalīja savu ticību visur (Apustuļu darbi 5:42).

Dieva žēlastība pārplūda no viņu sirdīm uz viņu ģimenēm, draugiem un darba biedriem. Tikai dažus gadu desmitus pēc krustā sišanas, apustulis Pāvils varēja sacīt, ka evaņģēlijs tiek “sludināts visai radībai apakš debesīm” (Kolosiešiem 1:23). Kā gan tas bija iespējams kādai mazpazīstamai un samērā nenozīmīgai ticīgo grupai, ietekmēt pasauli tik īsā laika posmā? Kā gan skaitā tik maz kristiešu Dievsvarēja izmantoti, lai uz visiem laikiem izmainītu pasauli?

Kristus lielajam uzdevumam līdzi nāca Viņa lielais apsolījums. Glābējs pavēlēja “neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu” (Apustuļu darbi 1:4). Glābējs apsolīja “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” (Apustuļu darbi 1:8).

Kristus mīlestība pārvaldīja mācekļu visas dzīves sfēras un lika viņiem dedzīgi nodoties kalpošanai Viņam. Viņi lūdza Dievam pēc apsolītā Svētā Gara spēka un zemojās Viņa priekšā sirsnīgā grēksūdzē un nopietnā nožēlā. Viņi par prioritāti izvirzīja saņemt Debesu svētības. Viņi sev iedalīja laiku lūgšanām un Rakstu pētīšanai. Viņu sīkās atšķirības pazuda visuaptverošās ilgās līdzdalīt Kristus mīlestību katram, ko tie satika. Viņi bija pārņemti ar evaņģēlija izplatīšana pasaulē. Nekas cits nebija svarīgāks par šo. Viņi atzina, ka bija bezspēcīgi izpildīt šo misiju bez varenas Svētā Gara izliešanās.

Elena Vaita par mācekļu piedzīvoto rakstīja: “Atstādami visas atšķirības, visu cenšanos pēc pārākuma, tie tagad vienojās ciešā kristīgā sadraudzībā.... Sirdi pildīja skumjas, domājot par to, cik daudzas reizes tie Viņu bija apbēdinājuši ar savu kūtro uztveri un nespēju iedziļināties atziņās, ar kurām Meistars viņu pašu labā tos bija centies iepazīstināt.... Mācekļi izjuta savas garīgās vajadzības un lūdza Kungu pēc svēta svaidījuma, kas tos darītu derīgus dvēseļu glābšanas darbam. Viņi nelūdza svētības tikai sev. Tie izjuta atbildību par apkārtējiem ļaudīm, jo saprata, ka Evaņģēlijs jāpasludina visā pasaulē, tāpēc pieprasīja spēku, ko Kristus bija apsolījis.” (Apustuļu darbi, 37. lpp.)

Kristus turēja savu vārdu. Svētais gars tika izliets Vasarsvētku spēkā. Dienā tika atgriezti tūkstoši. Kristus mīlestības vēsts iespaidoja pasauli. Īsā laikā Jēzus Kristus vārds bija uz vīru un sievu lūpām it visur. “Savienībā ar dievišķo Garu, apustuļi veica darbu, kas satricināja pasauli. Vienas paaudzes laikā Evaņģēlijs tika aiznests pie visām tautām” (Apustuļu darbi,593. lpp.).

KRISTUS APSOLĪJUMS SAVAI BEIGU LAIKA DRAUDZEI

Svētā Gara izliešanās Vasarsvētkos agrajā lietū bija tikai ievads tam, kas notiks. Dievs ir apsolījis bagātīgi izliet Savu Svēto Garu pēdējās dienās (Joēla 2:23; Cakarijas 10:1). “... zeme kļuva gaiša no viņa spožuma” (Atklāsmes grāmata 18:1). Dieva darbs uz zemes tiks pabeigts ļoti ātri (Mateja 24:14; Romiešiem 9:28). Draudze piedzīvos tādu garīgo atmodu un Svētā Gara spēka pārpilnību kā nekad agrāk tās vēsturē. Runājot par Svētā Gara izliešanos Vasarsvētkos, Pēteris dod mums šo pārliecību: “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās” (Apustuļu darbi 2:39). Elena Vaita piebilst: “Pirms Zemi piemeklēs pēdējās Dieva sodības, Kunga ļaužu vidū būs tāda sākotnējās dievbijības atmoda, kāda nav redzēta kopš apustuļu laikiem. Pār Viņa bērniem izliesies Dieva Gars un spēks. Tanī laikā daudzi šķirsies no tām baznīcām, kurās mīlestība uz šo pasauli nomākusi mīlestību uz Dievu un Viņa Vārdu. Daudzi, kā sludinātāji, tā draudzes locekļi, priecīgi pieņems lielās patiesības, kurām Dievs licis atskanēt šajā laikā, lai sagatavotu ļaudis uz Kunga otro atnākšanu” (Lielā cīņa, 464. lpp.).

Caur Viņa vārda mācību un sludināšanu, Dieva pēdējo dienu vēsti pieņems simtiem un tūkstošiem cilvēku. Lūgšana, Bībeles studijas un liecināšana ir patiesas atmodas elementi. Tuvojoties beigām Svētā Gara izpausme pieaugs “...īsi pirms pasaules pļaujas noslēguma draudzei ir apsolīts īpašs garīgs dāvinājums, lai to sagatavotu Cilvēka Dēla atnākšanai” (The Faith I Live By, 333. lpp. [citēts no Apustuļu darbi, 55. lpp.]), un “Brīdinājumu sniegs tūkstošiem balsu pa visu zemes virsu. Tiks darīti lieli darbi — slimie dziedināti, un ticīgos pavadīs zīmes un brīnumi” (Lielā cīņa, 612. lpp.).

Nav nekā svarīgāka kā pazīt Jēzu, studēt Viņa vārdu, saprast Viņa patiesību un lūgt pēc Viņa apsolījuma par Svētā Gara izliešanos vēlā lietus spēkā , lai piepildītu evaņģēlija pasludināšanas uzdevumu. Dieva pēdējo dienu praviete atlikumam rakstīja vārdos, kas ir pārāk vienkārši, lai tiktu pārprasti: “Patiesas dievbijības atmoda mūsu vidū ir vislielākā un visspiedošākā no visām mūsu vajadzībām. Tās meklēšanai vajadzētu būt mūsu pirmajam darbam” (Izmeklētās vēstis, 1. grāmata, 121. lpp.).

Ja patiesa garīgā atmoda ir mūsu vislielākā un visspiedošākā no visām mūsu vajadzībām, vai mums, kā vadītājiem nevajadzētu izvirzīt par prioritāti no visas sirds meklēt Debesu apsolītās svētības?

MŪSU LIELĀKĀ VAJADZĪBA: ATMODA UN REFORMĀCIJA

Kad mēs meklējam Jēzu, Viņš piepilda mūs ar Savu klātbūtni un spēku caur Svētā Gara dāvanu. Mēs ilgojamies Viņu iepazīt vairāk. Svētais Gars atmodina dvēseles apslēptās garīgās spējas. Nav nekas cits, ko mēs vēlamies vairāk kā dziļas un dzīvi mainošas attiecības ar Jēzu. Atjaunotā sirds iegūst dzīvībai svarīgo saikni ar Jēzu caur lūgšanu un Vārdu. Reformācija ir attiecīgās izmaiņas, kas ienāk mūsu dzīvēs atmodas rezultātā.

“Atmodai un reformācijai jānāk Svētā Gara kalpošanas rezultātā. Atmoda un reformācija ir divas atšķirīgas lietas. Atmoda nozīmē garīgas dzīves atjaunošanu, prāta un sirds spēku atdzīvošanos, augšāmcelšanos no garīgās nāves. Reformācija nozīmē pārorganizāciju, ideju un teoriju, ierašu un prakses maiņu. Reformācija nesīs skaisto taisnības augli tikai tad, ja būs savienota ar Gara atmodu. Atmodai un reformācijai katrai par sevi jādara savs noteikts darbs, un, šo darbu darot, tām jāiet roku rokā.” (Izmeklētās vēstis, 1. sējums, 128. lpp.). Reformācija neatklājas paštaisnā attieksmē, kas nosoda citus. Tā ir rakstura pārveidošana, kas parāda Gara augļus dzīvē (Galatiešiem 5:22–24). Paklausība Dieva prātam ir patiesas atmodas pierādījums. Mūsu Kungs ilgojas pēc atjaunotiem cilvēkiem, kuru dzīves atspoguļo Viņa rakstura piemīlību. Par visu visvairāk Jēzus ilgojas pēc ļaudīm, kas ir dedzīgi personīgi iepazīt Viņa mīlestību un līdzdalīt šo mīlestību ar citiem.

NODOŠANĀS UN AICINĀJUMS

Kā septītā dienas adventistu draudzes vadītāji un pārstāvji, kas sapulcējušies pasaules vadības mītnē Silverspringā, Marilendā, ASV, uz 2010. gada sanāksmi, mēs pateicamies mūsu varenajam un bijājamajam Dievam par Viņa uzticību un bagātīgajām svētībām Savai draudzei kopš tās iesākuma. Viņa draudzes straujā izplešanās pa visu pasauli gan draudzes locekļu, gan iestāžu ziņā, ir tikai Dieva brīnums. Lai gan mēs slavējam Viņu par brīnišķīgo darbu piepildot Savus nodomus caur Savu draudzi, un pateicamies Viņam par dievbijīgajiem vadītājiem, kas Viņa ļaudis ir vadījuši pagātnē, mēs pazemīgi atzīstam, ka mūsu cilvēciskā rakstura vājuma dēļ, pat mūsu vislielākie centieni ir grēka samaitāti un tiem vajadzīga šķīstīšana caur Kristus žēlastību. Mēs atzīstam, ka ne vienmēr esam par prioritāti izvirzījuši meklēt Dievu caur lūgšanu un Viņa Vārdu pēc Svētā Gara izliešanās vēlā lietus spēkā. Mēs pazemīgi atzītam, ka mūsu personīgajās dzīvēs, mūsu administratīvajā darbā un komiteju sanāksmēs mēs pārāk bieži esam darbojušies mūsu pašu spēkiem. Pārāk bieži Dieva misija glābt zudušo pasauli nav ieņēmusi pirmo vietu mūsu sirdīs. Dažreiz mūsu aizņemtībā, darot labas lietas, mēs esam izturējušies nevērīgi pret vissvarīgāko lietu — Viņa iepazīšanu. Pārāk bieži sevis žēlošana, skaudība, ambīcijas un sabojātas personīgās attiecības ir izstūmušas mūsu ilgas pēc atmodas un reformācijas, un ir likušas mums darboties mūsu cilvēka spēkos nevis Viņa dievišķajā spēkā.

Mēs pieņemam mūsu Kunga skaidros norādījumus, ka “Kristus atvadīšanās brīdī teiktajā apsolījumā, ka Viņš kā savu pārstāvi sūtīs Svēto Garu, laika gaita nav ieviesusi nekādas pārmaiņas. Tie nav kādi ierobežojumi no Dieva puses, kas aizkavē Viņa žēlastības bagāto plūsmu Zemes iemītniekiem. Ja apsolījuma piepildījums neizpaužas tā, kā to varētu sagaidīt, tad tikai tāpēc, ka šis apsolījums nav pietiekoši vērtēts. Ja visi būtu labprātīgi saņemt, tad visi arī būtu piepildīti ar Garu” (Apustuļu darbi, 50. lpp.).

Mēs esam pārliecināti, ka visas debesis gaida, kad varēs izliet Svēto Garu bezgalīgā spēkā, lai Dieva darbs uz zemes tiktu pabeigts. Mēs saprotam, ka Jēzus atnākšana ir tikusi aizkavēta un ka mūsu Kungs ilgojās atnākt jau pirms gadu desmitiem. Mēs nožēlojam savu remdenību, pasaulīgumu un savu ierobežoto dedzību pēc Kristus un Viņa misijas. Mēs jūtam Kristus aicinājumu uz dziļākām attiecībām ar Viņu lūgšanā un Bībeles pētīšanā un dedzīgāku nodošanos līdzdalīt Viņa pēdējo dienu vēsti pasaulei. Mēs varam līksmoties par to, ka “Katra kristieša priekšrocība ir ne tikai gaidīt Pestītāja atnākšanu, bet arī to pasteidzināt” (Apustuļu darbi, 600. lpp.).

Tāpēc kā pasaules draudzes pārstāvji un visu mūsu locekļu vārdā, mēs apņemamies:Kā prioritāti izvirzīt personīgi meklēt Dievu lai iegūtu garīgo atmodu un Svētā Gara izliešanos vēlā lietus spēkā — mūsu pašu dzīvēs, mūsu ģimenēs un mūsu kalpošanā.Katru dienu ieplānot pietiekoši daudz laika sadraudzībai ar Kristu lūgšanā un Dieva Vārda studijās.Pārbaudīt savas sirdis un lūgt Svēto Garu, lai Tas mums dotu atziņu par katru lietu, kas mūs varētu aizkavēt no Jēzus rakstura atspoguļošanas. Mēs vēlamies, lai mūsu sirdis būtu labprātīgas, lai nekas mūsu dzīvēs netraucētu saņemt Svētā Gara spēku.Iedrošināt draudzes kalpošanas nodaļas pavadīt laiku lūdzot, studējot Dieva Vārdu un meklējot Dieva prātu, lai saprastu Viņa plānus Savai draudzei.Iedrošināt katru no mūsu draudzes struktūrām, administratoriem, mācītājiem, veselības aprūpes darbiniekiem, izdevniecību darbiniekiem, pedagogiem, studentiem un visiem darbiniekiem iedalīt laiku kopā meklēt Jēzu un apsolīto Svētā Gara izliešanos caur Dieva Vārda studijām un lūgšanām.Izmantot katru pieejamo masu komunikācijas līdzekli, konferenci un semināru aicinot draudzes locekļus tiekties pēc dziļākām attiecībām ar Jēzu, lai iegūtu apsolīto atmodu un reformāciju.Neatlaidīgi aicinot visus mūsu draudzes locekļus pievienoties mums savu siržu atvēršanā Svētā Gara dzīvi mainošajam spēkam, kas pārveidos mūsu dzīves, mūsu ģimenes, mūsu organizācijas un sabiedrības.Mēs īpaši uzsveram to, ka Dievs izmantos bērnus un jauniešus šajā pēdējā spēcīgajā atmodā, un iedrošinām visus mūsu jauniešus piedalīties lūgšanās Dievam pēc garīgas atjaunošanās viņu pašu dzīvēs un Svētā Gara dotām iespējām līdzdalīt savu ticību citiem.

Mēs aicinām katru draudzes locekli vienoties ar draudžu vadītājiem un miljoniem septītās dienas adventistiem tiekties pēc dziļākām attiecībām ar Jēzu un lūgt pēc Svētā Gara izliešanās katru rītu vai vakaru pulksten 7:00 , septiņas dienas nedēļā. Šis ir nopietns aicinājums aptvert zemeslodi ar dedzīgām aizlūgšanām. Šis ir aicinājums pilnīgi nodoties Jēzum un piedzīvot dzīvi mainošo Svētā Gara spēku, ko mūsu Kungs ilgojas dod mums tagad.

Mēs ticam, ka iemesls Svētā Gara izliešanai vēlā lietus spēkā, ir Kristus misijas pabeigšana uz zemes, lai Viņš varētu nākt drīz. Apzinoties to, ka mūsu Kungs izlies Savu Garu visā pilnībā tikai pār draudzi, kam būs ilgas glābt pazudušos, kā galveno mūsu draudzē apņemamies uzturēt atmodu, reformāciju, māceklību un evaņģelizāciju. Vairāk par jebko citu mēs ilgojamies pēc Jēzus atnākšanas.

Mēs mudinām katru draudzes administratoru, nodaļas vadītāju, organizāciju darbinieku, veselības darbinieku, literatūras evaņģēlistu, kapelānu, pedagogu, mācītāju un draudzes locekli pievienoties mums padarot atmodu, reformāciju, māceklību un evaņģelizāciju par vissvarīgākajām un neatliekamākajām prioritātēm mūsu personiskajās dzīvēs un mūsu kalpošanas jomās. Mēs esam pārliecināti, ka meklējot/lūdzot Viņu kopā, Dievs izlies Savu Svēto Garu bagātīgā mērā, Dieva darbs uz zemes tiks pabeigts un Jēzus nāks drīz. Ar gados veco apustuli Jāni uz Patmas salas mēs saucam “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atklāsmes grāmata 22:20).

Foto: Draudzkopju sanāksme Vidzemes draudzēm Cēsīs, 2011.03.13.

Foto: Māc. Vilnis Latgalis. Draudzkopju sanāksme Vidzemes draudzēm Cēsīs, 2011.03.13.

Foto: Māc. Mikus Kaimiņš. Draudzkopju sanāksme Vidzemes draudzēm Cēsīs, 2011.03.13.

Foto: Draudzkopju sanāksme Vidzemes draudzēm Cēsīs, 2011.03.13.

V. Latgalis vērsa klātesošo uzmanību Svētā Gara darbībai kristieša dzīvē un nepieciešamībai nest Gara augļus.

M. Kaimiņš uzsvēra nepieciešamību plānot un organizēt diakonijas darbu, sadarbojoties ar citām draudzes kalpošanas nodaļām, it īpaši Bībeles izpētes stundu (sabatskolu). Mācītājs dalījās pieredzē kā labāk organizēt sadarbību starp kalpošanas nodaļām un kā izmantot cilvēku atšķirīgos uztveres veidus kalpošanas darba paplašināšanai un kvalitātes celšanai.

“Sanāksmē stiprināja mācītāja V. Latgaļa dalīšanās pieredzē par aktīvas un modras draudzes darbību un mācītāja M. Kaimiņa strukturētā lekcija, kā apvienojot dabiski līdzās pastāvošās—sabatskolu, personīgās kalpošanas un misijas sfēru un draudzkopību, censties panākt draudzīgu, savstarpēji ieinteresētu, mazās grupās darbojošos vidi draudzē,” teica Alūksnes draudzes draudzkope Ilva Liepiņa. “Mācītājs aicināja klātesošos iegūt pietiekošu kompetenci jautājumos par cilvēka psiholoģiju un mācīšanās īpatnībām, un mudināja draudzēs rekonstruēt Bībeles pētījumu norisi. Piekrītu dzirdētajam, ka draudzkopībai jāaptver visu cilvēku visas vajadzības un jāpalīdz tajās, kā pirmo šajā tikšanās reizē izceļot tieši vajadzību pēc “dabiskas” sabatskolas. Biju ilgojusies dzirdēt diakonijas biblisku pamatojumu uzaicināto mācītāju skatījumā, bet tas laikam būs jāpagaida līdz kādam citam semināram.”

“Man ļoti patika pārrunas par mazajām grupām, kā tās pareizi organizēt, lai gūtu labus rezultātus, lai tās nekļūst tikai par interešu grupām,” teica Limbažu draudzes vecākā draudzkope Gita Numure. “Mums ir jādomā par viesmīlību, kā pieņemt cilvēkus, kā palīdzēt tiem, kam ir problēmas. Mums ir jādomā, kā varam veidot vidi, kurā varam stiprināt tos, kam nav savas ģimenes. Šķiet, ka vadītājs ļoti precīzi raksturoja daudzu savstarpējo attiecību problēmu—paaugstinātas prasības pret citiem un vēlmi dominēt. Nav brīnums, ka cilvēki izvairās no tādas vides! Man ļoti palīdzēja padomi, kā šādos gadījumos strādāt ar cilvēkiem, lai veidotu labu mikroklimatu draudzē.”

Draudzkopības nodaļas vadītājs solīja nākotnē turpināt lekcijas draudzkopjiem.

Paldies Cēsu draudzes mācītājam Agrim Bērziņam un draudzei par mājīgajām telpām un laipno uzņemšanu!

Guntis Bukalders,

Baltijas Konferenču Ūnijas Komunikāciju nodaļas vadītājs

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Tā bija un ir apbrīnojama Dieva mīlestības izpausme—ienākt mūsu pasaulē un dot cilvēkiem iespēju atgriezties Dieva valstībā. Un tādēļ ir labi pievērst savas domas Dieva apsolījuma piepildījumam.

Bez Jēzus kā bērniņa piedzimšanas nebūtu Golgātas notikuma. Nebūtu Jēzus nāves un augšāmcelšanās, nebūtu Jēzus otrā Atnākšana, kuru gaidām un kuru pasludināt esam aicināti. Mums vienkārši nebūtu cerības, jo nav cita ceļa uz Dieva Valstību, kā vien ticība uz Dieva Viendzimušo Dēlu.

Jēzus piedzimšana radīja sarežģījumus cilvēku ierastajā dzīves gājumā. Vispirms jau Jāzepam un Marijai, bet varam minēt citus, kā austrumu gudros, ganus, šīs pasaules varenos un dziļi reliģiozos, jo visi tika izrauti no ērtās komforta zonas. Jēzus ienākšana šajā pasaulē lika mainīt ceļa virzienu, sekot Viņam.

Tas pats notiek šodien, kad cilvēks sastopas ar Jēzu un pieņem Viņu par savas dzīves Kungu.

Jēzus piedzimšana parādīja Dieva apbrīnojamo žēlastību. Tā atņēma mums bezcerību un nolemtību. Lasām pravieša Jesajas grāmatas piecdesmit trešajā nodaļā no ceturtā līdz sestajam pantam:

“Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs Viņu uzskatījām sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.”

Šī žēlastība, kurā esam pestīti, atnes apbrīnojamu mieru: Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Un kā apustulis Pāvils to atklāj vēstulē Korintas ticīgajiem:

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” ( 2. Kor 5:17)

Mūsu pestīšana ir piepildīta, jo mirstot pie krusta Golgāta, Kristus paziņoja: “Viss piepildīts!” ( Jāņa 19:30 )

Lai priecīgi šie svētki un Dieva žēlastība un miers ar katru no Jums!

Novēlu ticības piedzīvojumiem bagātu Jauno Gadu!

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Jaunais mācību gads katram ir sava veida nezināmais. Katram ir savi mērķi, savas ieceres. Katrs cer ka tas būs labāks kā iepriekšējais. Galvenais, lai tas nestu gandarījumu par jauniem apvāršņiem un sasniegumiem gan mācoties gan mācot. Būtiski ir atcerēties, ka mācību process nav mehāniska informācijas uzkrāšana, iegaumēšana, vienkārši laika pavadīšana. Tas ir laiks, kad mācīties izvērtēt lietas, saprast tās, mācīties pieņemt lēmumus kas būtu noderīgi dzīvei. Tas ir laiks, kad pieaugt vērtību atziņā. Tādēļ tiecaties pēc augstiem un cēliem mērķiem, neapstājieties. Meklējiet gudrību pie Dieva, jo Viņš ir visu mūsu vērtību pamatā.

Salamana pamācību prologā sacīts:

Salamana, Israela ķēniņa, Dāvida dēla, pamācības piesavināties dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu, mācīties gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību, lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi. Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un, kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt, lai viņš šīs pamācības un to īsto izpratni uztvertu pareizi, tāpat arī zinīgo vīru mācības un viņu paraugus. Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību. ( Sal. pam. 1:1-7)

Novēlu veiksmi un Dieva svētības jaunajā mācību gadā. Lūdziet pēc tās un Dievs atbildēs. Esiet gudri un svētīti!

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Vasarsvētki bija diena, kas sen bija apsolīta un kuru tik ilgi cilvēki bija gaidījuši, jo tajā notika pretējais tam, ko cilvēku grēcīgā pašpaaugstināšanās bija radījusi pie Bābeles torņa. Bābeles tornī cilvēki pārstāja saprast viens otru. Grēks noveda pie tā, ka valodas tika sajauktas un cilvēki pārstāja saprast viens otru. Bieži pat tad, ja tie runā vienā valodā vai dialektā.

Vasarsvētkos tie pēkšņi sāka saprast viens otru. Un nav jau svarīgi kādās “mēlēs” apustuļi runāja, svarīgi ka cilvēki to saprata. Tie saprata ka DIEVS IR MĪLESTĪBA. Tie saprata ka katram vienam ir jauna iespēja atjaunot savas attiecības ar Dievu un kļūt Viņā Valstības bērniem. Tādēļ tie spēja nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Kungu.

Arī šodien nepieciešams nolikt malā savas kabatu reliģijas, savus mājas dieviņus, novilkt tiesnešu un prokuroru mantijas, kuras dažiem tā patīk, jo tie iedomājas sevi Dieva vietā, apsūdzot visus citus maldos, tāpat kā notrausties no tiem pjedestāliem, uz kuriem dažam labam patīk būt, pasludinot sevi par pravieti un bazūnēt apkārt savas mācības. Atcerēsimies, jo tukšāks, jo skaļāk skan. Ir laiks, kad atkal no jauna jātop piepildītiem ar Dieva Vārdu, Viņa mīlestību un ļaut tai skanēt citiem saprotamā valodā.

Lai Dieva Gars no jauna pamudina katru nožēlot savus grēkus un sākt no jauna sekot Jēzum Kristum, ļaujot Dieva spēkam vareni izpausties. Vasarsvētki atgādina mums, ka Dievs var izpausties spēkā, bet tas ir glābjošs spēks.

Lai Dieva svētība katram vienam šajos Vasarsvētkos.

Foto: Mācītājs Valdis Zilgalvis

Pavasaris ir īpašs laiks arī kristiešiem. Pirms gandrīz divtūkstoš gadiem Dievs uzcēla krustā sisto Jēzu Kristu no mirušiem. Tā bija augšāmcelšanās diena — diena, kas sniedza Kristus mācekļiem jaunu ticības spēku, cerību un izturību.

Pāvila vēstule efeziešiem atklāj Kristus triumfu pār visu. Šajā vēstulē Kristus tiek kronēts par visas radības ķēniņu un draudze par Kristus miesu — un šeit nav runa par divām vienībām, bet par vienu — par Dieva izraudzītu līdzekli pasaules glābšanai.

“Tāpēc, dzirdēdams par jūsu ticību uz Kungu Jēzu un mīlestību uz visiem svētajiem, es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:15-23)


Pāvils saka, ka draudzei ir jābūt par debesīm uz zemes, par Dieva valstību visiem redzamā veidā, no kuras pasaule tiek pārradīta pēc Dieva līdzības. No Kristus ķermeņa, no Viņa sirds plūst Dieva pārveidojošā mīlestība, nesot cerību, lai draudze varētu būt līdzeklis visai pasaulei caur ko viss universs tiek piepildīts ar Dieva godību.

Kristus augšāmcelšanās ir kā avots no kura uz visām pusēm izplūst un izstarojas Dieva godība — vispirms pār draudzi, un tad no draudzes tā pārpludina visu universu. To Pāvils redz tik skaidri kā dienā — visas radības pilnīgu pārradīšanu ar Kristus draudzes starpniecību. Mēs domājam, ka pārradīšana attiecas tikai uz nākotni, bet Pāvils par to runā pagātnes un tagadnes formā. Dievs nolika visas lietas zem Kristus kājām un iecēla Viņu par galvu draudzei, kas ir Viņa ķermenis, Viņa pilnība, kas visu piepilda jaunā veidā.

Tas ir tāpēc, ka Dievs–Tēvs atklāja varenu spēku Kristū, uzmodinādams to no mirušiem un nosēdinādams Viņu pie savas labās rokas debesīs, daudz augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu titulu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā.

Lai augšāmceltā Kunga Jēzus Kristus spēks un mīlestība piepilda mūsu draudzi šodien un rīt, līdz Viņš nāk.

Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un tā Kunga Jēzus miesas neatrada. Un kad tās nezināja ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. Un kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: ‘Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. . . .’” Lūkas ev. 24:1-6

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Cilvēki jau tā ir vainas apziņas pārņemti, jo kā apustulis Pāvils to atgādināja vēstulē romiešiem: “Nav neviena taisna, it neviena. . . . Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Rom 3:10, 23. Ir dažādi veidi kā cilvēki mēģina tikt galā ar vainas apziņu. Vieni mēģina darīt labus darbus, cenšas būt labi vīri, sievas, vecāki un tā apklusināt vainas apziņu. Citi mēģina to noslīcināt vai aizmirsties no tās dažādās atkarībās. Vēl citi kļūst izteikti reliģiozi, vai katra vārda galā piesaucot Dieva vārdu un mēģinot pārmācīt citus. Bet tam visam nav rezultāta un jēgas, jo problēma nav atrisināma tādā veidā.

Svētie Raksti atgādina: “Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem.” 1. Kor. 15:3. Tā ir Dieva atbilde, jo tā ir uzvarēta netaisnība un grēks. “Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” 1. Kor. 15:57.

Lieldienu notikums mūs atbrīvojis ne tikai no pazušanas un bezcerības, bet arī no vientulības. Spēkā ir Jēzus apsolījums: “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” Ebr. 13:5. Lieldienu notikums ir pilnīgās Dieva uzvaras apliecinājums. Dievs ir pagodināts un mums ir cerība. Mēs varam strīdēties par to, kad un kā to pieminēt, kādos vārdos to nosaukt, bet ne jau ārējais ir būtiskais. Svarīgi ir saprast, ka Dievs ir nostājies mūsu bezcerības, samaitātības vietā un mums iedevis nākotni, mūžību un garīgo piepildījumu. Mēs esam kļuvuši Dieva bērni. Tāda ir Dieva dāvana, tas nav no mums.

Tādēļ sveicu katru vienu šajos Kristus augšāmcelšanās piemiņas svētkos un novēlu drošu pārliecību un stingru ticību tam, kas ir Augšāmcelšanās un Dzīvība! Viņā ir mūsu spēks un prieks. Atcerieties: Kristus ir augšāmcēlies!

Foto: Sabatskolas skolotāju tikšanās Cēsīs. 2010. gada 14. marts

Foto: Sabatskolas skolotāju tikšanās Cēsīs. 2010. gada 14. marts

Foto: Sabatskolas skolotāju tikšanās Cēsīs. 2010. gada 14. marts

Foto: Sabatskolas skolotāju tikšanās Cēsīs. 2010. gada 14. marts

Foto: Sabatskolas skolotāju tikšanās Cēsīs. 2010. gada 14. marts

Foto: Sabatskolas skolotāju tikšanās Cēsīs. 2010. gada 14. marts

Sanāksmi atklāja Baltijas Konferenču Ūnijas sabatskolas departamenta vadītājs māc. Tālivaldis Vilnis, uzsverot nepieciešamību saskatīt būtiskāko katrā kristīgās kalpošanas nozarē, kā arī ņemt vērā to, ka mēs katrs domājam mazliet atšķirīgi un mums ir atšķirīga pieeja vienam un tam pašam jautājumam.

Baltijas Konferenču Ūnijas mantzinis Zigurds Laudurgs izskaidroja sabatskolas ziedojumu sadales principus un mērķus, kā arī atbildēja uz jautājumiem.

Plašākas diskusijas izraisījās, pārrunājot sabatskolas būtību un mērķus. Latvijas draudžu Savienības sabatskolas departamenta vadītājs māc. Ivo Roderts uzsvēra nepieciešamību ievērot visus četrus sabatskolas mērķus, kādi tie aprakstīti draudzes rokasgrāmatā:Bībeles izpēte SadraudzībaApkārtējās sabiedrības aizsniegšana (misija)Vispasaules misijas skatījums un uzsvarsVisi šie mērķi skaidri redzami Ap. d. 2:42-43, tāpēc visiem sabatskolas vadītājiem jāpievērš uzmanība tam, lai sabatskola būtu vairāk nekā tikai Bībeles teksta izpēte.

Sanāksmes otrajā daļā Z. Laudurgs skaidroja Bībeles ekseģēzes principus un ebreju literāro izteiksmes stilu, galveno domu novietojot vēsts vidū. Pēc tam visi skolotāji kopā varēja pavingrināties Bībeles ekseģēzē, izmantojot nākamās sabatskolas stundas materiālu.

“Bija labi, ka pasākuma organizatori detalizēti izskaidroja sabatskolas ziedojumu mērķus un sadali. Tas atklāj cik plašs ir mūsu misijas lauks, kas saņem šos ziedojumus. Man personīgi visvairāk deva semināra pēdējā daļa par Bībeles teksta izpētes principiem. Šī lekcija bija ļoti praktiska, ar piemēriem, un pavēra plašāku apvārsni Bībeles teksta izpētē. Dieva Vārdam ir dziļums, tāpēc ir svarīgi apgūt teksta izpētes metodes, lai mūsu lasīšana nebūtu virspusēja. Es domāju, ka mēs visi daudz ko ieguvām šajā pasākumā”, teica Limbažu draudzes vecākais Gunārs Numurs.

Mēs visi pateicamies Cēsu draudzei un māc. Agrim Bērziņam par sirsnīgo uzņemšanu un saimniecēm par garšīgi sagatavotajām pusdienām!

Dieva miers un žēlastība lai ir ar katru no jums!

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Kristīgā tradīcija šo laiku saista ar lielāko no brīnumiem — Dievs kļuva cilvēks. Un runa jau nav par datumiem, kad tas notika. Par to mēs varētu strīdēties līdz nemaņai, bet kam to vajag. Fakts ir satriecošs — Dievs ienāca mūsu pasaulē. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam (Jāņa ev. 1:11-12).

Dievs nāca pie savējiem, bet vai tie Viņu skaitīja par savu Dievu? Jēzus Kristus ienāca skaudrā pasaulē. Ne visi Viņu redzēja, ne visi gribēja redzēt. Tie, kas ieraudzīja Viņu un palika Viņa gaismā, kļuva citādi cilvēki. Jo atrodoties Dieva tuvumā, lūkojoties uz Viņu, cilvēks nevar palikt tas pats.

Vai šodien nav līdzīgi? Ziemassvētku izjūtas ienes satraukumu. Uz brīdi šķiet, ka Dievs ir visur. Acis iemirdzas, sirdī ielīst patīkams siltums. Kādēļ? IMANUEL — Dievs ar mums. Bet cik ilgi? Brīdis pagaist un līdz ar to gaišums un siltums. Atgriežas ierastā ikdienas rutīna. Kādēļ neatstāt Dievu sirdī?

Svētie Raksti vēsta: Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta (Jāņa 3:16-17). Centrālā ir Dieva vieta, Viņa darbi un Viņa taisnība.

Ziemassvētku stāsts jau ir par pielūgsmi un brīnumu dzīvē. Katra cilvēka dzīvē, ja vien tas paliek šajā brīnumā — Dievā Dēlā Jēzū Kristū. Ne mēs, bet Dievs visa centrā. Viņam pienākas pielūgsme, apbrīna un gods. Tādēļ novēlu pacelt skatu pāri ikdienas paradumiem, ierastajam dzīves ritmam un ielaist sirdī Dieva gaismu.

Novēlu gaišus un svētītus Kristus dzimšanas svētkus! Lai Viņa miers un klātbūtne nav tikai īss mirklis, bet ir katras dienas piedzīvojums. Lai Dieva klātbūtne maina ikvienu un padara par īstu, patiesu Dieva bērnu! Lai jūsu ticība vairojas un izpaužas labos dzīves augļos!

Dieva svētītu jauno, 2010. gadu!

Patiesā cieņā,

Viesturs Reķis, DMin

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienības bīskaps

Foto: Bīskaps Viesturs Reķis, DMin

Tomēr atcerēsimies, ka valsts — tie esam mēs, tās iedzīvotāji. Valsts nav tikai valdība vai Saeima. Mūsu atbildību par izdarītajām izvēlēm neviens nenoņem. Tā ir atbildība par vēlēšanās izdarītu izvēli vai savu saimniekošanas prasmi, par paņemtajiem kredītiem, nospraustajām prioritātēm un mērķiem. Mēs esam ne tikai valsts pilsoņi, kuriem ir tiesības un pienākumi, bet mēs esam kristieši un mums ir atbildība Dieva un līdzcilvēku priekšā, jo saprotam, ka valsts institūciju vara arī ir Dieva iedota.

Aicinu sekot Jēzus atstātajam īsajam padomam: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mat. 22:21) Te runāts par atbildību. Pilsoņu un valdītāju atbildību. Skaidrs, ka mūsu sekulārajā pasaulē nav tāda jēdziena kā ‘kristīga valdība’ vai ‘kristīga valsts’. Ir tikai kristīgi cilvēki, kuri var izdarīt izvēli turpināt kalpot Dievam, pat esot augstos atbildīgos amatos, vai arī aizmirst savus principus un ļauties vispārējai materiālistiskai apmātībai. Bet mēs drīkstam un varam prasīt no valdības un valsts atbildīgu attieksmi pret saviem pilsoņiem. Mēs varam lūgt, lai Dieva skaidrība skar cilvēku prātus un tie, kam atbildība, atceras, kādam pienākumam tie aicināti. Tā ir liela iespēja un liels izaicinājums.

Šajā svētku laikā mudinu katram būt atbildīgam pilsonim, priekšzīmīgam savā attieksmē pret pienākumiem un tiesībām. Arī tiem, kas ir atbildīgos amatos, novēlu atcerēties, ka jākalpo tautas labumam, nevis kādas draugu kopas vai partijas merkantīlām interesēm. Lai mūsu valsts proklamēšanas gadadiena ir laiks, kad varam pateikties, ka mums ir šī skaistā zeme, Latvija, ka varam katrs kaut ko darīt tās labā. Lai apņemamies būt atbildīgāki savās izvēlēs un izvēlamies svētību ceļu.

Lai mūsu tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” kļūst patiesa un dzīva mūsu dzīvē.

Dievs svētī Latviju!

Lai palīdzētu draudzēm sagatavoties šim pasākumam, kas pagodinātu Dievu kā Radītāju un sniegtu draudzēm materiālus, ir izveidota mājas lapa www.CreationSabbath.net. Šajā mājas lapā ir publicēti svētrunu paraugi, informatīvi raksti, bērnu stāsti, rakstvietas, dziesmas un lasījumi kā arī citi resursi un hipersaites.

Mēs kopā varam radīt vienotības sajūtu, pozitīvā gaismā liecinot par mūsu ticību Dievam Radītājam, un 24. oktobra dievkalpojumā pielūgt Dievu kā Radītāju un pateikties Viņam par dzīvību un cerību, kuru Viņš mums ir devis.

Dariet visu kas jūsu spēkos, lai popularizētu un sagatavotos 24. oktobra sabata dievkalpojumam, kad īpaši pieminēsim Radīšanu.