Tikai pusotra gadsimta laikā Septītās dienas adventistu Baznīca ir izaugusi no saujiņas indivīdu, kuri patiesības meklējumos rūpīgi studēja Bībeli, līdz pasaulplašai draudzei, kas apvieno vairāk kā deviņus miljonus tās locekļu un miljoniem citu, kuri Adventistu Baznīcu uzskata par savām garīgajām mājām. No draudzes pamatmācību (doktrīnu) viedokļa adventisti ir 1840. gadu Milleriešu starpkonfesionālās kustības mantinieki. Kaut arī nosaukums "Septītās dienas adventisti" tika izraudzīts tikai 1860. gadā, denominācija netika oficiāli atzīta līdz 1863. gada 21 maijam, kad kustībā bija iesaistījušās aptuveni 125 draudzes un 3.500 draudzes locekļu.

Starp 1831. un 1844. gadu Viljams Millers (William Miller) — baptistu sludinātājs un bijušais 1812. gada kara kapteinis, pievienojās "lielās otrās adventes atmodai", kura tobrīd izplatījās pa visu tālaika kristīgo pasauli. Pamatojoties uz saviem Daniēla 8:14 pravietojumu pētījumiem, Millers izrēķināja, ka Jēzus atgriezīsies uz Zemi 1844. gada 22. oktobrī. Kad Jēzus neatnāca, Millera sekotāji piedzīvoja, kā to vēlāk nosauca, "lielo vilšanos".

Vairāki tūkstoši, kuri bija pievienojusies kustībai, atstāja to, dziļi sarūgtināti. Tomēr daži atgriezās pie Bībeles pētījumiem, lai uzzinātu, kāpēc viņi bija vīlušies. Drīz vien tie atklāja, ka 22. oktobris ir bijis pareizs datums, bet Millers bija noteicis nepareizu notikumu šim datumam. Viņi kļuva pārliecināti, ka Bībeles pravietojums paredz nevis Jēzus atgriešanos uz Zemi 1844. gadā, bet ka šajā datumā Viņš sāks īpašu kalpošanu Debesīs Viņa sekotāju labā. Vēl ar vien viņi gaidīja drīzu Jēzus atgriešanos, tieši tāpat, kā to šodien gaida visi Septītās dienas adventisti.

No šīs mazās grupiņas, kura nevēlējās padoties pēc "lielās vilšanās", izveidojās vairāki vadītāji, kuri lika pamatu nākamajai Septītās dienas adventistu Baznīcai. Starp šiem vadītājiem izcēlās jauns pāris — Džeimss Vaits un Elena Gulda Vaita (James and Ellen G. White) — un atvaļinātais jūras kapteinis Džozefs Beitss (Joseph Bates).

Šis mazais "adventistu" kodols sāka augt — pārsvarā Amerikas Jaunanglijas pavalstīs, kur savulaik bija Millieriešu kustības pirmsākumi. Elena G. Vaita, pusaudze "lielās vilšanās" laikā, izauga par apdāvinātu grāmatu autoru, oratori un administratoru, kura kļuva un palika par adventistu ģimenes uzticamu garīgo padomdevēju uz vairāk kā septiņdesmit gadiem līdz viņas nāvei 1915. gadā. Agrīnie adventisti bija pārliecināti — kā visi adventisti no tā laika — ka viņai bija īpaša Dieva vadība, kad viņa rakstīja padomus augošajam ticīgo pulkam.

1860. gadā Betlkrīkā (Battle Creek), Mičiganas štatā, izkaisītās adventistu draudzes izvēlējās nosaukumu "Septītās dienas adventisti" un 1863. gadā oficiāli izveidoja draudzi ar 3.500 locekļiem. Iesākumā adventistu darbība pārsvarā aprobežojās ar Ziemeļameriku, līdz 1874. gadā pirmais draudzes misionārs Dž. N. Endrjūss (Andrews) tika nosūtīts uz Šveici. Šveicei drīz sekoja Āfrika —1879. gadā Dr. H. P. Ribtons (H. P. Ribton), agri atgriezies adventists no Itālijas, devās uz Ēģipti un nodibināja tur skolu, bet šis projekts izjuka, jo drīz vien tajā apkārtnē sākās dumpji. Krievija bija pirmā ne-protestantu zeme, kurp 1886. gadā devās adventistu misionāri. 1890. gada 20. oktobrī Sanfrancisko ūdenī tika nolaists šoneris Pitcairn, un drīz vien tas uz Klusā okeāna salām veda misionārus. 1894. gadā pirmo reizi adventisti ieradās nekristiešu zemēs — Zelta Līcī (Gana), Rietumāfrikā, un Matabelelendā, Dienvidāfrikā. Tajā pašā gadā misionāri devās uz Dienvidameriku, un 1896. gadā viņi ieradās arī Japānā. Draudze bija nodibinājusi savu darbību 209 zemēs.

Svarīga nozīme Adventes kustības izaugsmē bija literatūras izdošanai un izplatīšanai. 1850. gadā Parīzē, Menas štatā, sāka izdot "The Advent Review and Sabbath Herald" (tagad "Adventist Review"), draudzes oficiālo mēnešrakstu; 1852. gadā Ročesterā, Ņujorkas štatā — "Youth's Instructor"; 1874. gadā Ouklendā, Kalifornijas štatā —"Signs of the Times". 1855. gadā sāka darboties draudzes pirmā izdevniecība Betlkrīkā, Mičiganas štatā, un 1861. gadā tai pienācīgi tika dots nosaukums "Seventh-day Adventist Publishing Association".

1866. gadā durvis vēra Rietumu Veselības Reformas institūts, vēlāk pazīstams kā Betlkrīkas sanatorija, un 1870. gadā tika nodibināts visu Ameriku aptverošs misionāru biedrības darbs. 1872. gadā tika nodibināts Baznīcas vispasaules skolu tīkls, un 1877. gadā pa visu Ziemeļameriku tika nodibinātas Sabatskolu asociācijas. 1903. gadā draudzes vadība pārcēlās no Betlkrīkas uz Vašingtonu, un 1989. gadā uz Silverspringsu (Merilendas štats), no kurienes tā turpina vadīt arvien plašāko darba lauku.

Izsmeļoša Adventistu Baznīcas vēsture: M. Maksvela grāmata «Dari to zināmu pasaulei»
Īsa Adventistu Baznīcas vēsture Baltijas valstīs
Draudzes biogrāfiskās skices (angļu valodā): 1844 - 1915, 1915 - 1975, 1975 - 1995
Spilgtākie notikumi (angļu valodā): agrīnajā adventismā, mūsdienu adventismā
Septītās dienas adventistu Baznīcas nosaukums un logotips
Septītās dienas adventistu vispasaules draudze — fakti un skaitļi.