Pēdējā vēsts

Draudzes būtība un uzdevumi

Teol. Dr. Viesturs Reķis

IEVADS

Viena no grāmatām, ko ārsts Lūka uzrakstīja, bija Apustuļu darbu grāmata. Šī grāmata stāsta par Kristīgās baznīcas sākumu. Apustuļu darbu grāmata parāda, kā draudze izplatījās sākot no Jeruzalemes visā Senajā pasaulē. Autora ideja ir parādīt piepildījumu Jēzus paziņojumam, ka Dieva valstība darbosies, izmantojot cilvēkus kā Dieva darbības lieciniekus: "Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." (Ap.d. 1:7,8)

Lūkas ekklesioloģija (mācība par draudzi) ir veidota ap šo paziņojumu. Viņš parāda, ka Dievs nodibināja savu draudzi, lai tā pasludinātu Evaņģēliju visai pasaulei. Tur ir pievienota ideja par Dieva valstības eshataloģisko (beigu laika) pasludināšanu. Apustuļu darbu grāmatā draudze ir atsevišķu draudzes locekļu vienotība vietējā draudzē. Un vietējo draudžu vienotība ir universālā draudze, kuras galva ir Kungs Jēzus Kristus.

Šī raksta mērķis ir aplūkot kristīgās draudzes izveidi, kā tā atklāta Apustuļu darbu grāmatā, un īsi analizēt draudzes būtību un misiju. Tie arī ir galvenie punkti Apustuļu darbu grāmatas ekklesioloģijā, kurus analizēsim. Protams, īsā rakstā nav iespējama visu faktoru aplūkošana un analīze, bet, cerams, kādas ierosmes šis raksts lasītājiem varēs sniegt.

Jāatgādina, ka Apustuļu darbu grāmatas autortiesības šodien ir teoloģisku debašu jautājums. Šī raksta autors par Apustuļu darbu grāmatas autoru pieņem ārstu Lūku un redz viņu kā apustuļa Pāvila pavadoni un līdzstrādnieku, un kā agrās draudzes daudzo misiju aktivitāšu aculiecinieku. Tādēļ ārsts Lūka var tikt uzskatīts kā eksperts draudzes autoritātes, funkciju un misijas jautājumos, kuri būs aplūkoti šajā darbā.

KRISTĪGĀS DRAUDZES PIRMAVOTI APUSTUĻU DARBU GRĀMATĀ Galvenā Izpratne par Draudzi

Kristīgā draudze sākās ar Vasarsvētkiem kā jauna pakāpe Dieva glābšanas plānam. Draudze bija izveidojusies ap divpadsmit apustuļiem. Būtībā pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās bija palikuši tikai vienpadsmit apustuļi, bet pēc Jēzus uzņemšanas debesīs viņi izvēlējās Mateju, kurš aizstāja Jūdu (Ap.d. 1:12–26). Pēteris aktīvi iestājās par to, ka liecinieku skaitam jābūt divpadsmit.

Apustuļi un dažas no sievietēm bija, atsaucoties uz Lūkas ziņojumu, šīs pirmās draudzes kodols (1:12–14). Interesanti, ka tur bija arī Marija, Jēzus māte, kas lūdza kopā ar apustuļiem. Draudzei piederošie Apustuļu darbu grāmatā tiek saukti par mācekļiem (Ap.d. 6:1; 11:26; 14:22; 18:23).

Termins, kuru visbiežāk izmanto, aprakstot draudzi, ir grieķu vārds ekklesia. Apustuļu darbu grāmatā ekklesia tiek lietots 23 gadījumos. (Otto Schmoller, Handkonkordanz zum Griechischen Neuen Testament (Stuttgart: Privilegierte Wuerttembergische Bibelanstalt, 1914), 147.)

Etimioloģiski šis lietvārds ir pārņemts no ek un kaleo, kas nozīmē tie, kuri tiek saukti, aicināti. Klasiskajā grieķu valodā tas bija izteiciens, kuru lietoja, lai apzīmētu pilsoņu sapulci, kurai bija privilēģijas balsot. (Skatīt J. Roloff, "Ekklesia", Exegetical Dictionary of the New Testament, ed. Horst Balz un Gerhard Schneider (Grand Rapids, Michigan: William B. Eerdmans Publishing Company, 1990), 1:441.)

Rolofs raksta: "Pārsvarā Jaunās Derības rakstu vietās ekklesia tiek izmantots kā pielāgots kristiešu termins, un tas ir jātulko kā draudze vai draudzes sapulce. Atšķirība starp draudzi (kristiešu kopa noteiktā laikā un vietā – vācu val. Gemeinde) un baznīcu (Dieva draudzes asociācija vai visu kristiešu kopums – vācu val. Kirche) Jaunajai Derībai ir sveša. Par to liecina fakts, ka pirmie kristieši nesaprata ekklesia vispirms kā organizāciju, bet gan vairāk kā teoloģisku vienību." (Turpat)

Jau minētais autors, turpinot savu domu, sniedz tālāku skaidrojumu šai pirmo kristiešu izpratnei par draudzes būtību: "Principā, katra vietējā kristiešu sapulce, kuras centrā ir dievkalpošana, ir uzskatāma par draudzi... Apustuļu darbu grāmatā ekklesia parasti norāda uz konkrētu vietējo draudzi, vai tā atrastos Jeruzalemē (5:11; 8:1,3; 11:22; 12:1,5; 14:27; 15:4,22; 18:22), Antiohā (11:26; 13:1; 15:3,41), vai citās vietās apustuļa Pāvila misijas darbības laukā (16:5 [Frīģijā un Galatijā]; 20:17 [Efezā])." (Turpat, 413.)

Lūka Apustuļu darbu grāmatā parāda agrīno draudzi kā jūdu izcelsmes Dievam kalpojošu sabiedrību. Saskaņā ar Lūkas rakstīto, sākumā kristiešu draudzē bija aptuveni 120 ticīgo (Ap.d. 1:15). Draudzi veidoja individuālas ticīgas personas, kuras varēja atrasties dažādās vietās, bet kopā saucās par draudzi. Vairums no agrīnajām draudzēm bija mājas draudzes (Ap.d. 20:20).

Draudze Jeruzalemē

Saskaņā ar Lūkas rakstīto, kristīgās draudzes dzimšanas vieta bija Jeruzaleme Vasarsvētku laikā. Ir iespējams, ka tur atradās visi 120 ticīgie, kuri bija ieradušies mājā, kurā bija apmetušies apustuļi (Ap.d. 2:2–4). Svētais Gars piepildīja katru no mācekļiem, un rezultāti bija grandiozi. Viņi sāka sludināt, un trīs tūkstoš klausītāju atgriezās, tika kristīti un kļuva par draudzes locekļiem (Ap.d. 2:41).

Lūka piemin, ka tanī dienā tur bija sapulcējušies cilvēki no piecpadsmit tautām (Ap.d. 2:9–11). Pēdējais apgalvojums šajā nodaļā ir, ka "tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti" (Ap.d. 2:47). Te mēs varam atrast vēl vienu draudzes locekļu uzskaitījumu. Apustuļu darbos 4:4 Lūka runā par pieciem tūkstošiem ticīgo. Apustuļu darbu grāmatas autoram ir nešaubīgi skaidrs, ka Svētais Gars aktīvi piedalījās draudzes izveidošanā un augšanā.
Lūka īpaši runā par to vienotību, saskaņu, prieku un laipnību, kas valdīja starp ticīgajiem. Šie elementi ir Svētā Gara augļi, kas darbojās agrīno kristiešu sirdīs un dzīvēs. Apustuļu darbos Lūka nemitīgi piemin laimi un prieku kā Svētā Gara darbības rezultātu (skat. Ap.d. 8:8,39; 13:48,52; 15:3; 16:34). (Simon J.Kistemaker, "Exposition of the Acts of the Apostles," New Testament Commentary (Grand Rapid, Michigan: Baker Book House, 1990), 144.)

Pirmās divpadsmit nodaļas Apustuļu darbu grāmatā parāda draudzi kā kristiešu kopu Jeruzalemē. Šīs kopas vadonis bija Pēteris. Bet pēc tam, kad Pēteris tiek nogalināts, mēs redzam, ka par draudzes vadītāju kļūst Jēkabs, Kunga brālis (Ap.d. 12:17; 15; 21:18). Draudze Jeruzalemē bija ļoti aktīva, sludinot Evaņģēliju, un pēc tam, kad Evaņģēlijs bija sasniedzis citas tolaik pazīstamās pasaules vietas, Jeruzalemes draudze kļuva par sava veida kristietības centru (Ap.d. 15).

Draudze Samarijā

Pēc Stefana nāves Jeruzalemē un Jūdejā sākās lielas draudzes vajāšanas. Apustuļu darbi 8:1 mums rāda: "Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzalemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus."

Šeit mēs varam redzēt sākumu Jēzus paziņojuma (Ap.d. 1:8) piepildījumam. Tas nebija draudzes plāns, bet notikumi tanīs dienās lika draudzei mainīt plānus. Filips, viens no septiņiem izvēlētajiem draudzes vecākajiem Jeruzalemes draudzē, aizgāja uz Samariju un sludināja Evaņģēliju tur (Ap.d. 8:4–8). Cilvēki, Dieva Gara skarti, ticēja Filipa sludinātajam Evaņģēlijam par Jēzu Kristu un tika kristīti (12.p.).

Apustuļu darbu grāmatas autors raksta (8:14), ka apustuļi Jeruzalemē saņēma šo ziņojumu un nolēma nosūtīt uz Samariju arī Pēteri un Jāni. Pēteris un Jānis Samarijā lūdza par ticīgajiem, lai tie saņemtu Svētā Gara svētības, un pēc tam, kad abi bija likuši savas rokas uz viņiem, tie saņēma Svēto Garu (15–17). Šo gadījumu zināmā mērā var uztvert kā otros Vasarsvētkus. Pirmie bija Jeruzalemē, un šeit otro reizi ir Svētā Gara saņemšana tādā sevišķā veidā. Lūka liecina (8:25), ka Pēteris un Jānis sludina Evaņģēliju daudzos Samarijas ciemos.

Līdz Pašam Pasaules Galam

Trešais aspekts agrīnās draudzes vēsturē, ko Apustuļu darbu grāmatā apraksta Lūka, ir Evaņģēlija sludināšana pagāniem. Tas nenozīmē, ka apustuļi nesludināja jūdiem. Tā bija paralēla misija, un tā sākās ar Pētera aicinājumu iet sludināt Kornēlija namā (Ap.d. 10). Tur bija trešais Vasarsvētku notikums, jo Svētais Gars tika dots arī pagāniem (Ap.d. 10:44). Tas bija pārsteigums Pēterim un citiem ticīgajiem (45), un pēc tam pagānu ticīgie tika kristīti (48).
Sākoties vajāšanām, daži ticīgie devās uz Feniķiju, Kipru un Antiohu. Daudzi no viņiem sludināja jūdiem, bet daži sāka sludināt grieķiem, un daudzi ticēja Jēzum Kristum (Ap.d. 11:19–21). Barnaba brauca uz Tarsu un atveda Saulu uz Antiohu (11:25–26). No Antiohas Barnaba un Sauls tika sūtīti misijas ceļojumā. No 13.nodaļas Apustuļu darbu grāmatā Lūka parāda apustuļa Pāvila un viņa draugu, un līdzstrādnieku darbu.

Ir minētas daudzas vietas, kur bija pasludināts evaņģēlijs un izveidotas draudzes. Bet Pāvils, kurš ir saistīts ar pagānu misiju, katrā vietā vispirms sludināja ebrejiem (Ap.d. 13:5,14; 14:1; 17:2,10,17; 18:5,19; 19:8; 21:27), pēc tam arī pagāniem. Lūka parāda, ka Pāvila vēlēšanās bija apciemot Romu. Roma kā impērijas galvaspilsēta bija tā laika pasaules piepildījuma zīme (Ap.d. 19:21). Un Apustuļu darbu grāmata beidzas ar vēsti, ka Pāvils sludināja Romā (Ap.d. 28:30–31).

Lūka parāda, kā Jēzus uzdevums, ko viņš uzdod apustuļiem, tiek piepildīts. Draudze izveidojās Jeruzalemē, Jūdejā, Samarijā un citās vietās Romas impērijā. Kristīgā draudze bija ieņēmusi savu vietu visā pasaulē, kas apustuļiem tanī laikā bija pazīstama.

(nobeigums sekos)